Kas mēs esam

Reiz Sirmais Zvejnieks no mazās būdiņas noķēra Zelta Zivtiņu. Un, protams, kā jau pasakā pienākas, bija gatavs zivtiņu atlaist plašajā jūriņā. Ar noteikumu, ka mazajā piemājas būdiņā viss mainīsies – būs jāuztaisa remonts, jāiekopj košs un ziedošs dārzs, jāuzceļ pāris saimniecības ēkas, jāiztīra vecie skursteņi un jāierīko viss pēc pēdējās modes – ar elektrību, dārza lukturīšiem un visām tām smukajām lietiņām, kuras Zvejnieks bija redzējis plašajā pasaulē.

Aizdomājās Zelta zivtiņa… “Te jau vesela armija palīgu būs vajadzīga,” pie sevis nosprieda Zelta Zivtiņa. Un jau bija gatava mest šim plānam ar roku un ļauties skarbajam liktenim nonākt Zvejnieka sievas pannā. Bet te – IDEJA! “Ir taču labi ļaudis, kas visu šo prot,” atcerējās Zelta Zivtiņa. Un veikli sameklēja mūs. Kad nu viss bija gatavs, Sirmais Zvejnieks palaida Zelta Zivtiņu atpakaļ dziļdziļajā jūrā. “Paldies jums, labie ļaudis!” ienirstot dzelmē ar asti uz atvadām pamāja Zelta Zivtiņa.